Tā vien likās, ka tajos laikos lauvas bijuši izcili bezrūpīgi, jo Plīnijs apraksta kādu Elpisu no Samosas, kas pat manam lētticīgajam prātam šķita pārspīlēts. Elpiss tikko bijis spēris kāju uz Āfrikas zemes, kad viņam "piesējies" kāds lauva ar atplestu rīkli. Gluži dabiski, Elpiss meties tuvākajā kokā, saukdams Bakhu sev palīgos, un labu laiku pavadījis augšējos zaros, kamēr lauva ar joprojām atvērtu muti, staigājis šurpu turpu zem koka, visādos veidos cenzdamies šim gana stulbajam puisim darīt zināmu, ka kaut kas nav kārtībā. Elpiss acīmredzot nebija pietiekami lasījis tā laika ceļojumu literatūru, citādi viņš uzreiz būtu sapratis, ka lauvam ķepā iedūries ērkšķis vai kaut kas tamlīdzīgs, ko pienākas izvilkt. Pagājis krietns laiks, pirms viņš sajēdzis, ka lauvas, par spīti visam savam iespējamajam niknumam, gan visu laiku nestaigā ar atplestu muti. Tāpēc viņš piesardzīgi norāpies no koka un atklājis - patiesi, lauvam rīklē iesprūdis kauls. Elpiss kaulu vienā paņēmienā izvilcis - šķiet, bez kādām grūtībām. Lauva bijis tik neprātīgi priecīgs un pateicīgs, ka nekavējoties pieteicies par galveno miesnieku uz sava glābēja kuģa un katru dienu, ko Elpiss pavadījis šajā apgabalā, apgādājis kuģa komandu ar svaigu briežgaļu.
No šiem Plīnija un Perčesa stāstiem cilvēkam rodas priekšstats, ka tajos laikos Āfrikā nav bijis tādas vietas, kur viņam klāt nemestos bēdīgi lauvas, kas vēlas uzticēt cilvēka rūpēm savus mokošos pušumus, ērkšķus un kaulus.