Ar to arī, protams, ievilināšana bija beigusies, un mums nācās gaidīt vēl divdesmit četras stundas, līdz Alberts atkal juta izsalkumu. Tādu pašu sprostā ievilināšanas proce­dūru nācās veikt arī ar visiem citiem nodalījuma zvēriem, to­mēr tie mums nekad nesagādāja tādas grūtības kā lauvas. Albertam piemita kaitinātāja talants.

Ja nu tomēr izdevās lauvas kārtīgi ieslodzīt sprostā, mums nācās apiet apkārt būrim līdz mazām durtiņām. Kad bijām iekļuvuši nožogojumā, mums bija šīs durvis aiz sevis jāaiz­bultē. Šī sajūta man nekad īpašu baudu nesagādāja, jo tas nozī­mēja, ka nu mēs esam ieslēgti būra divu akru platībā, ko ie­skauj apmēram sešpadsmit pēdas augsts žogs, un nav nekādas iespējas izbēgt, ja lauvas brīnumainā kārtā tiktu ārā no sprosta. Reiz mēs ar Džo iegājām būrī un, kā parasti, aizklīdām katrs uz savu pusi cauri krūmiem, lai salasītu baltos, apgrauztos kaulus, kas bija atlikuši no iepriekšējās nedēļas mielastiem. Drīz vien biezajos krūmos vairs nevarējām viens otru saskatīt; es dzir­dēju Džo svilpošanu, un ik pa brīdim kāds kauls noklakstēja, iekrizdams spainī. Es devos pa šauru taku starp lieliem kazeņu krūmiem, kas droši vien bija Alberta iemīļotā uzturēšanās vieta, jo takas mīkstajā mālā es redzēju viņa lielo ķepu nospie­dumus un šur tur ērkšķos - krēpju kumšķus.