Vēroju lauvas lielos pēdu nospiedumus un prātoju, cik Alberts ir ļaunprātīgs un versmains radījums, kad tas pēkšņi ierēcās. Sprosts atradās labu gabalu tālāk aiz kokiem no manis pa kreisi, tomēr varēju zvērēt, ka rēciens skan tieši man priekšā. Necenzdamies no­skaidrot, kur tieši Alberts atrodas, es pilnā sparā metos uz izeju. Abi ar Džo ieradāmies pie vārtiem vienlaicīgi.

-    Vai viņš izbēdzis? - es vaicāju, kad jau bijām drošībā ārpus būra.

-    Nezinu, - Džo atteica, - necentos to noskaidrot.

Apgājām apkārt nožogojumam un ieraudzījām lauvas jo­projām tupam sprostā, bet Alberta acīs mirdzēja jautrības dzirksts, kas lika man aizdomāties.

Šis incidents bija mana pirmā saskarsme ar tā saukto lauvu vēderrunāšanu. Daudzi rakstnieki apgalvo, ka lauva spējot rēkt tā, ka skaņa šķiet nākam no diviem vai trim dažādiem virzieniem vienlaikus. Tas nav tik neiespējami, kā izklausās, jo daudzām putnu un kukaiņu sugām piemīt pārsteidzošas vēderrunātāju spējas. Dažos gadījumos iespējams novērot, ka dzīvnieki līdzās izdod skaņu, kas izklausās plūstam no vairāku pēdu vai pat jardu attāluma. Ja lauvam piemīt šādas spējas, tās, bez šaubām, ir ļoti noderīgas - viņš spēj naktī sēt paniku medījuma ganām­pulkā tā, ka tas šausmās skrien tieši virsū medniekam, nevis prom no tā. Spriežot pēc tā rīta pieredzes, šķita gluži skaidrs, ka Albertam tas veicies - viņš atradās tikpat tālu no Džo kā no manis, un tomēr mēs abi bijām pārliecināti, ka rēciens skan gluži tuvu.