Taču es nebiju noskaņots uz skaistu ainavu apbrīnošanu, kad iztrausos no kravas mašīnas kabīnes, kas bija piekarsusi kā spelte, un nolēcu zemē. Tai mirklī par visu vairāk pasaulē biju iztvīcis pēc dzēriena malka, vannas un azaida, turklāt tieši šādā secībā. Gandrīz tikpat karsti ilgojos pēc koka kastes, kurā varētu ievietot mūsu pirmo dzīvnieku. Tas bija ārkārtīgi reti sastopams zvēriņš — mazs melnkājainais mangusts, ko biju dabūjis divdesmit piecus kilometrus no Mamfes kādā iezemiešu ciemā, kur apstājāmies nopirkt augļus. Es bezgala priecājos, ka atklājam savu kolekciju ar šādu retumu, bet pēc tam, kad biju divas stundas ar viņu nocīnījies smagās mašīnas kabīnē, mans entuziasms sāka izplēnēt. Mazulis gribēja izpētīt kabīnē katru kaktiņu un spraudziņu, un, bīdamies, ka viņš ne- iestrēgst starp svirām un nesalauž ķepiņas, ieslodzīju viņu aiz sava krekla. Pirmo pusstundu zvēriņš zem krekla nemitīgi tekalēja man apkārt, skaļi šņaukādamies. Nākamajā pusstundā viņš vairākkārt enerģiski
nopūlējās ar saviem visai asajiem nadziņiem izplēst man vēderā caurumu; kad biju mazuli pārliecinājis atteikties no šis darbošanās, viņš sakampa mutē krietnu gabalu manas pakrūtes ādas un sāka kārīgi to zīst, visu laiku mitrinādams mani ar nebeidzamu silta, asi smakojoša urīna strūkliņu.