Tas mani, tāpat jau putek­ļos apkūpējušu un nosvīdušu, nebūt nepadarīja izskatī­gāku, un, kad es kāpu augšup pa ĀAS pārvaldnieka nama kāpnēm, ģērbies cieši aizpogātā, ar urīnu no­traipītā kreklā, no kura rēgojās ārā mangusta aste, es izskatījos, maigi izsakoties, diezgan ekscentrisks. Dziļi ievilcis elpu un cenzdamies izturēties nepiespiesti, iegāju spoži apgaismotā viesistabā, kur ieraudzīju trīs cilvēkus sēžam pie kāršu galda. Tie mani jautājoši uz­lūkoja.

Labvakar, — es sacīju, juzdamies visai samulsis. — Mans vārds ir Darels._

Man šķiet, šī replika Āfrikā kopš Stenlija un Living- stona tikšanās laikiem nebija no izteiksmīgākajām. Tomēr no galda piecēlās neliela auguma vīrietis ga­riem, melniem matiem un, apburoši smaidīdams, nāca man pretī. Pastiepis roku un satvēris manējo, viņš, ne­likdamies ne zinis par manu negaidīto ierašanos un ne- reprezentablo izskatu, nopietni ielūkojās man sejā.

Labvakar, — viņš atņēma. — Vai jūs gadījumā nespēlējat kanastu?

Nē, — es diezgan pārsteigts atteicu, — bīstos, ka ne.

Viņš nopūtās, it kā būtu apstiprinājušās viņa bries­mīgākās aizdomas. — Zēl.,. ļoti žēl, — viņš sacīja, tad piešķieba galvu un noskatīja mani vēl vērīgāk.

Kā, lūdzu, bija jūsu vārds? — viņš pārjautāja.