Šī ir sešus mēnešus ilga ceļojuma hronika. Mēs abi ar sievu devāmies uz Bafutu, uz kalnainu savannu karalisti Britu Kamerūnā Rietumāfrikā [1] . Mūsu ceļo­juma iemesls bija, saudzīgi izsakoties, mazliet nepa­rasts. Mēs gribējām sakomplektēt paši savu zvēru­dārzu.

Kopš kara beigām esmu finansējis un organizējis ekspedīcijas uz dažādām pasaules malām, lai ķertu dzīvniekus dažādiem zooloģiskajiem dārziem. Daudzu gadu rūgtā pieredze man bija mācījusi, ka ikvienas šādas ekspedīcijas grūtākais un sāpīgākais brīdis pie­nāk pašās beigās, kad jāšķiras no dzīvniekiem, kas mē­nešiem ilgi ar maigumu kopti un aprūpēti. Ja esi bijis kādam dzīvniekam māte, tēvs, barības gādātājs un glābējs no briesmām, tad pusgada pilnīgi pietiek, lai ar viņu patiesi iedraudzētos. Dzīvnieks sāk tev pilnīgi uzticēties un, kas ir vēl svarīgāk, izturas, tev klāt esot, pavisam dabiski. Un tad, kad šī draudzība beidzot sāktu nest augļus, kad beidzot rodas retā iespēja pētīt dzīv­nieka parašas un dzīves veidu, jums jāšķiras.