Es redzēju šai problēmai tikai vienu vienīgu atrisinājumu, proti, iekārtot pašam savu zooloģisko dārzu. Tad es vestu mājās dzīvniekus, priekšlaikus zinādams, kādos krātiņos viņiem būs jādzīvo, kādu barību viņi saņems un kā tiks kopti (diemžēl par dažu labu zooloģisko dārzu tas nav tik droši apgalvojams), un būtu pārliecināts, ka varēšu viņus pētīt pēc sirds patikas. Zooloģiskajam dārzam, protams, vajadzētu būt publiskam, tā ka pēc manām domam, tas zināmā mērā kļūtu par laboratoriju, kura spēj pati sevi uzturēt un kurā es varētu turēt un novērot dzīvniekus.
Bija arī kāds cits, manuprāt, vēl svarīgāks iemesls iekārtot savu zooloģisko dārzu. Man, tāpat kā daudziem citiem, nopietnas bažas sagādāja fakts, ka cilvēki, tieši vai netieši iejaukdamies, ar katru gadu vairāk lēnām, bet nemaldīgi droši iznīdē savvaļas dzīvniekus visā pasaulē. Kaut gan daudzas cienījamas sabiedriskās organizācijas, pūliņus nežēlojot, dara visu iespējamo šās problēmas atrisināšanai, es tomēr zinu krietnu skaitu dzīvnieku sugu, kas nevar pretendēt uz aizsardzību, jo ir pārāk sīkas, tām nav komerciālas vērtības un tās neder tūristu pievilināšanai.