Aizlidoja divi pelēki papagaiļi, un mirdzoši zilajās debesīs skaļi noskanēja to vilinošais sauciens «ku-ī-ī». Mazās laiviņas kā melnu zivju bars šaudījās šurp un turp starp saliņām, un zvejnieku klaigas un tērgāšana klusināti atviļņoja pāri ūdenim pie manis. Augstu slaidajās palmās, kuras deva pavēni mājai, čaloja vesels bars audējputniņu, cītīgi plēsdami strēmeles no palmu lapām, lai darinātu savas groziņiem līdzīgās ligzdas, un aiz mājas, kur sākās mežs, kāds varakaļputniņš vienmuļi sauca: «Tink … tink . . . tink . . .», it kā visu laiku kāds monotoni sistu pa mazu ēzīti. Man pār muguru straumītēm tecēja sviedri, krekls samirka, un alus glāzē uz galdiņa ātri vien sasila. Es atkal atrados Rietumāfrikā.
Beidzis aplūkot lielu ķirzaku, kas bija uzrāpusies uz verandas margām un, it kā priecādamās par saules siltumu, atzinīgi māja ar oranžo galvu, es no jauna pievērsos savam uzdevumam — vēstules sacerēšanai.
Bafutas Fonam Fona pili, Bafutā,
Bemendas apriņķi, Britu Kamerūnā
To uzrakstījis, gaidīju iedvesmu. Aizkūpināju cigareti un domīgi vēroju sviedrainos nospiedumus, ko mani pirksti bija atstājuši uz rakstāmmašīnas taustiņiem. Iesūcu malciņu alus un īgni paskatījos uz vēstuli. Vairāku iemeslu dēļ bija grūti to uzrakstīt.