Jebkuras dzīv­nieku sugas iznīdēšanu es uzskatu par kriminālnozie­gumu, gluži tāpat kā vienreizīgu kultūras pieminekļu, piemēram, Rembranta darbu vai Akropoles, postīšanu. Manuprāt, zooloģiskajiem dārziem visā pasaulē jākļūst galvenokārt par reto, apdraudēto sugu pārstāvju rezer­vātiem un audzētavām. Tad būtu iespējams dzīvniekus, kam draud iznīcināšana savvaļas apstākļos, vismaz daļēji saglabāt. Ilgus gadus biju sapņojis iekārtot zoo­loģisko dārzu tieši ar šādu mērķi, un pašlaik man šķita ideālākais brīdis sākšanai.

Ikviens saprātīgs cilvēks, kas lolo šādus sapņus, pro­tams, būtu vispirms iekārtojis zooloģisko dārzu un tikai pēc tam meklējis dzīvniekus. Taču man savā mūžā reti

izdevies vai pat nekad nav izdevies sasniegt kāroto, rīkojoties saskaņā ar loģikas likumiem. Tādē| es, ilgi nedomādams, vispirms savācu dzīvniekus un tikai pēc tam sāku meklēt vietu zooloģiskajam dārzam. Tas ne­būt nebija viegli, un tagad, pametot skatienu pagātnē, nevaru vien nobrīnīties par savu pārdrošību — censties kaut ko panākt šādā veidā.

Te tātad tiks stāstīts par to, kā radās mans zoolo­ģiskais dārzs, un paskaidrots, kādēļ zvērudārzs labu laiku glabājās manā bagāžā.

Vēstules ar kurjeru

Sēdēdams uz bugenviliem apvītā lieveņa, es vēroju zilo, vizmaino ūdeni Viktorijas ezera līcī, kur neskaitā­mas mežiem apaugušas saliņas peld kā nevērīgi pa ūdens virsu izmētātas zaļas, pūkainas micītes.