ZVAIGŽŅVEIDA IZSITUMI
TĀ ir šī slimība. To man pateica priekšā nojauta. Ar manām zināšanām nebija ko rēķināties. Zināšanu man, pirms sešiem mēnešiem augstskolu beigušam ārstam, protams, nebija.
Es baidījos pieskarties cilvēka kailajam un siltajam plecam (kaut nebija ko bīties) un savu gribu viņam izteicu vārdos:
— Tēvoci, pavirzieties nu tuvāk gaismai!
Cilvēks pagriezās tā, kā es to vēlējos, un lielās petrolejas lampas gaisma sāka līt pār viņa dzeltenīgo ādu. Cauri šim dzeltenīgumam uz izliektajām krūtīm un sānos spiedās marmora raibumam līdzīgi izsitumi. «Kā zvaigznes pie debesīm,» es nodomāju un, vieglam saltumiņam kņudinot sirdi, noliecos pie krūtīm, tad novērsu acis no tām un paraudzījos uz seju. Manā priekšā bija gadus četrdesmit veca, sapinkotas pelnu pelēkas bārdeles ieskauta seja ar možām ačelēm, ko aizsedza uzblīduši plakstiņi. Šajās acīs es, sev par lielu pārsteigumu, saskatīju augstprātību un savas vērtības apziņu.
Vīrietis mirkšķināja acis, vienaldzīgi un garlaikoti raudzījās apkārt un kārtoja bikšu jostiņu.
«Tā ir šī slimība — sifiliss,» es domās atkārtoti un stingri noteicu. Ar sifilisu es sastapos pirmoreiz savā ārsta mūžā; es esmu ārsts, kas revolūcijas sākumā tieši no universitātes sola tika aizsūtīts tālu prom. uz laukiem.
Sifilisam es uzdūros t nejauši. Šis vīrietis atbrauca pie manis un sūdzējās, ka viņam esot aizkritusi rīkle. Gluži neapzināti, nedomājot par sifilisu, liku viņam izģērbties un, lūk, tad ieraudzīju šos zvaigžņveida izsitumus.