Apsvēru kopsakarā aizsmakumu, nejauko apsarkumu rīklē, savādos baltos plankumus tajā, marmora raibumam līdzīgās krūtis — un sapratu. Vispirms es mazdūšīgi noberzu rokas ar sublimēta lodīti, turklāt man šo brīdi sagandēja bažu pilna doma: «Šķiet, viņš uzklepoja man uz rokām.» Tad bezpalīdzīgi un ar riebumu pagrozīju pirkstos stikla lāpstiņu, ar kuru biju aplūkojis sava pacienta kaklu. Kur lai to noliek?
Izšķīros nolikt lāpstiņu uz palodzes, uz vates piciņas.
— Ziniet ko, — es sacīju, — redziet… Hm … Acīmredzot … Tomēr pat gluži droši.., Jums, redziet, ir nelāga slimība— sifiliss,..
To pateicis, es apmulsu. Man šķita, ka šis cilvēks ārkārtīgi pārbisies, sāks nervozēt…
Viņš nepavisam nesāka nervozēt un nepārbijās. Viņš kaut kā iesānis pašķielēja uz mani, gluži tāpat, kā ar savu apaļo aci mēdz paskatīties vista, padzirdējusi aicinošu balsi. Sajā apaļajā acī es, ļoti pārsteigts, pamanīju neticību.
— Jums ir sifiliss, — es saudzīgi atkārtoju.
—- Kā tad tā? — apvaicājās cilvēks, kura miesu klāja marmora raibumiem līdzīgie izsitumi.
Tad man acu priekšā spilgti pazibēja sniegbaltas palātas