Ar uzviju bija pa­gājis pirmais — labi zināmais 21 dienas termiņš. Vēl palika ilgstošākie gadījuma termiņi, kad čūla attīstās ar milzīgu novēlošanos. Beidzot bija garām arī tie, un reiz, iemetis bļodā mirdzošo spoguli un pēdējoreiz iztaustījis dziedzerus, es sievietei teicu:

—  Jums nekādas briesmas nedraud. Vairāk nebrauciet. Sis ir laimīgs gadījums.

—   Man nekas nebūs? — viņa neaizmirstamā balsī pār­jautāja.

—   Nebūs.

Man nepietiks prasmes, lai aprakstītu viņas seju. At­ceros tikai, kā viņa līdz zemei paklanījās un nozuda.

Tomēr vēl vienu reizi viņa ieradās. Rokās viņai bija vīstoklis — pāris mārciņu sviesta un divdesmit olu. Un pēc briesmīga cīniņa es ne sviestu, ne olas nepaņēmu. Un ar to ļoti lepojos, jo biju jauns. Bet vēlāk, kad man revolūcijas gados nācās badoties, es dažu labu reizi atce­rējos petrolejas lampu, melnās acis un zeltaino, apraso­jušo sviesta piku ar pirkstu iespiedumiem.

Kāpēc gan tagad, kad pagājuši tik daudzi gadi, es atcerējos šo sievieti, kam liktenis bija lēmis četrus mēne­šus dzīvot bailēs? Ne jau velti. Viņa bija mana otrā pa­ciente nozarē, kurai es vēlāk veltīju savus labākos gadus. Pirmais bija tas — ar zvaigžņveida izsitumiem uz krū­tīm. Un tā nu viņa bija otrā un vienīgais izņēmums: viņa baidījās. Vienīgā, kas palikusi manās atmiņās par darbu, ko petrolejas lampu gaismā mēs veicām četratā (Pela- geja Ivanovna, Anna Nikolajevna, Demjans Lukičs un es).