—   Es pats netieku gudrs, — pusbalsī sacīju Pelagejai Ivanovnai, — spriežot pēc tā, ko viņa stāstīja, viņai va­jadzētu būt inficētai, un tomēr nekā nav.

—   Nekā nav, — kā atbalss atsaucās Pelageja Ivanovna.

Mēs ar sievieti vēl kādu brīdi čukstējāmies par dažā­diem termiņiem, par dažādiem intīmiem jautājumiem, un sieviete no manis saņēma rīkojumu braukāt uz slimnīcu.

Nu es raudzījos uz sievieti un redzēju, ka tā ir dziji aizlauzts cilvēks. Viņā bija iezagusies cerība, bet tūliņ noplakusi. Viņa vēlreiz iešņukstējās un aizgāja kā tumša ēna. Kopš šī brīža pār sievieti karājās zobens. Katru sest­dienu viņa klusi parādījās pie manis ambulancē. Bija ļoti novājējusi, vaigu kauli izspiedās asāk, acis iegrimušas un ēnu ieskautas. Saspringta doma lika viņas lūpu kakti­ņiem slīgt lejup. Ar ierastu kustību viņa raisīja vaļā lakatu, tad mēs trijatā devāmies istabā. Apskatījām viņu.

Pirmās trīs sestdienas pagāja, un mēs uz viņas ķermeņa atkal neko neatradām. Tad viņa sāka pamazām atkopties. Acīs parādījās dzīvs spožums, seja kļuva možāka, sa­springtie vaibsti izlīdzinājās. Mūsu izredzes pieauga. Briesmas mazinājās. Ceturtajā sestdienā es jau runāju pārliecinoši. Varēju apgalvot, ka par deviņdesmit procen­tiem bija gaidāms laimīgs iznākums.