Pagaidiet — bet kur tad ir atzīmes par sākotnējo čūlu? Tādas it kā nemana. Pa daudziem tūkstošiem vārdu retumis kāda atzīme, retumis. Bet par sifilisa otro stadiju — nebeidzamas ierakstu virknes. Ko tad tas nozīmē? Lūk, ko tas nozīmē …
— Tas nozīmē… — es puskrēslā teicu pats sev un pelei, kas grāmatu skapja plauktos grauza vecu grāmatu muguriņas, — tas nozīmē, ka te cilvēkiem nav sajēgas par sifilisu un šī čūla nevienu nebiedē. Tā gan. Un tad tā ņem un sadzīst. Paliek rēta… Tā, tā, un tas ir viss? Nē, tas vēl nav viss! Attīstīsies otrais — turklāt visai straujais sifilisa periods. Kad sāp rīkle un uz miesas parādās slapjas papūlas: tad gan trīsdesmit divus gadus vecais Semjons Hotovs brauks uz slimnīcu un viņam iedos pelēku ziedi… Ahā!…
Gaismas aplis krita uz galda, un pelnutraukā gujošā šokolādes krāsas sieviete fiozuda zem sinēķgalu kaudzes.
— Es atradīšu šo Semjonu Hotovu. Hm… .
Švīkstēja ambulances grāmatas dzeltenās, trunējuma
tikko skartās lapas. 1916. gada 17. jūnijā Semjons Hotovs bija saņēmis sešas paciņas dziedinošās dzīvsudraba iiedes, kas jau sen bija izgudrota Semjona Hotova glābšanai. Es zinu, ko mans priekšgājējs teica Semjonam, pasniegdams viņam ziedi:
«Semjon, kad būsi sešreiz ierīvējies, nomazgājies un atbrauc atkal. Vai dzirdi, Semjon?»
Semjons, zināms, klanījās un piesmakušā balsī pateicās.