Paraudzīsim: pēc dienām desmit, divpadsmit Semjo­nam atkal noteikti jāparādās grāmatā. Paraudzīsim, pa­raudzīsim … Dūmi, lapas švīkst. Ak, nav, nav Semjona! Nav pēc desmit dienām, nav pēc divdesmit… Viņa vispār nav. Ak, nabaga Semjons Hotovs! Laikam jau nozuda marmora raibumam līdzīgie izsitumi, kā rītausmā nobāl zvaigznes, apžuva kondilomas. Un Semjons būs pagalam, nudien būs pagalam. Es šo Semjonu ar gumrfiu čūlām droši vien ieraudzīšu pie sevis pieņemšanā. Vai deguna skelets viņam vēl vesels? Un redzokji vai ir abi vie­nādi? … Nabaga Semjons!

Un te, lūk, nevis Semjons Hotovs, bet Ivans Karpovs. Kas tur sevišķs! Kāpēc gan lai nesaslimtu Ivans Karpovs? Jā, bet pagaidiet — kāpēc tad viņam izrakstīts kalomels ar piena cukuru nelielā devā?! Lūk, kāpēc: Ivanam Kar- povam ir divi gadi! Un viņam ir lues III Liktenīgais divnieks! Ivanu Karpovu atnesa izsitumiem nosētu, mātei klēpī sēdēdams, viņš atgaiņājās no ārsta stingrajām ro­kām. Viss skaidrs.

Es zinu, es noprotu, esmu sapratis, kur divgadīgajam puisēnam bijusi sākotnējā čūla, bez kuras nevarētu būt nekādas otrās stadijas. Tā bijusi mutē! Viņš to dabūjis no karotītes.

Māci mani, tālā nomale! Māci mani, lauku mājas klu­sums! Jā, daudz ko interesantu jaunam ārstam var pastās­tīt vecā ambulance.

Pirms Ivana Karpova bija ieraksts;

«Avdotja Karpova, 30 gadu.»

Kas viņa ir? Ak jā, skaidrs. Tā ir Ivana māte. Tieši viņas rokās puisēns raudāja. Bet pēc Ivana Karpova: «Avdotja Karpova, 8 gadi.» Un kas tad šī? Māsa! Kalomels … Visa ģimene kopā. Ģimene. Un tajā trūkst tikai viena cilvēka — gadus trīsdesmit piecus, četrdesmit vecā Kar­pova.,. Un nav zināms, kā viņu sauc — par Sidoru vai Pjotru. Ak, tas nav svarīgi!