Gultas veļa bija noplīsusi. Bija tikai divas šļirces. Mazā — viena grama un piecgramu — luera. Vārdu sakot, tā bija nožēlojama, sniegā ieputinātā nabadzība. Tomēr… Lepni gulēja atsevišķi nolikta šļirce, ar kuras palīdzību es, klusībā pamirdams aiz bailēm, jau vairākas reizes biju izdarījis man jaunās — vēl neapgū­tās un grūti izdarāmās salvarsana injekcijas.

Un vēl: man ap sirdi bija krietni mierīgāk — flīģelītī gulēja septiņi vīrieši un piecas sievietes, un zvaigžņveida izsitumu manu acu priekšā kļuva ar katru dienu mazāk.

Bija vakars. Demjans Lukičs turēja mazu lampiņu un apgaismoja kautrīgo Vaņku. Mute viņam bija notriepta ar mannas biezputru. Bet izsitumu uz viņa ādas vairs ne­bija. Un tā viņi visi četri pabija lampiņas gaismā, prie­cēdami manu sirdsapziņu.

—  Rītdien, kazi, rakstīšos laukā, — māte, jaciņu kār­todama, sacīja. 1

—   Nē, vēl nedrīkst, — es atbildēju, — vēl vienu kursu nāksies paciest.

—   Nav tam manas piekrišanas, — viņa atbildēja, — mājās darba līdz kaklam. Par palīdzēšanu paldies, bet rīt rakstiet laukā. Mēs jau esam veseli.

Saruna iedegās kā ugunskurs. Tā beidzās tā:

—  Tu… tu zini, — es ierunājos un jutu, ka kļūstu ugunssarkans, — tu zini… tu esi muļķe!…

—   Ko tu lamājies? Kas tad šitādu kārtību nolicis — cilvēkus lamāt?