—   Kur ta tāda cēlusēs?

Tad greizi pasmīnēja.

—- Kur cēlusies — tas nav svarīgi, — es atbildēju, aiz­smēķēdams šodien piecdesmito papirosu, — tu labāk pa­vaicā ko citu: kas notiks ar taviem bērniem, ja nesāksi

ārstēt?

—       Nu, kas ta? Nekas nenotiks, •— viņa atbildēja un sāka vīstīt mazuli autiņos.

Uz galdiņa man acu priekšā atradās pulkstenis. Kā šo­dien atceros, ka runāju ne ilgāk par trim minūtēm un sievišķis sāka raudāt. Un es ļoti nopriecājos par šīm asa­rām, jo tās bija izraisījuši mani tīšuprāt nežēlīgie un biedējošie vārdi, un, tikai pateicoties tām, kļuva iespējama sarunas tālākā daļa:

—       Tātad viņi paliek. Demjan LukiČ, jūs viņus novie­tosiet flīģelī. Ar tīfa slimniekiem tiksim galā otrajā palātā. Rit braukšu uz pilsētu un panākšu, lai atļauj sifilitiķiem atvērt stacionāru nodaļu.

Feldšera acīs iezibējās dzīva interese. •— Ko jūs runājat, dakter, — viņš iebilda (jo bija liels skeptiķis), — kā tad mēs vieni tiksim galā? Un prepa­rāti? Lieku kopēju arī nav … Un ēdiena gatavošana? … Un trauki, šļirces?!

Taču es truli un iecirtīgi papurināju galvu un atbil­dējus — Panākšu.

Pagāja mēnesis…

Trijās sniegā ieputinātā flīģelīša istabās dega lampas ar skārda abažūriem.