«BIJA MAIJS…»
ija maijs. Burvīgais maija mēnesis. Es soļoju pa šķērsielu, to pašu, kur atrodas Teātris. Tā bija brīnumjauka, gluda, iemīļota šķērsiela, pa kuru nemitīgi brauca mašīnas. Braukdamas tās blaukšķināja asfaltā ierīkoto metāla vāku. «Varbūt tas ir kanalizācijas vada, bet varbūt ūdensvada vāks,» es prātoju. Sīs mašīnas drausmīgi rēca dažādās balsīs, un ikreiz, kad tās norēcās, sirds sažņaudzās un kājas saļodzījās.
«Mašīna kādreiz tā ierēksies, bet es ņemšu un nomiršu,» es domāju, ar spieķa galu ietvi bakstīdams un bīdamies no nāves.
«Jāpieliek solis, jāiegriežas pagalmā, jāieiet teātrī. Tur vairs nebūs jābaidās no mašīnām, un ļoti iespējams, ka es nenomiršu.»
Tomēr iegriezties pagalmā man neizdevās. Es ieraudzīju viņu. Viņš stāvēja, atspiedies pret Teātra sienu un pārlicis vienu kāju pār otru. Kājas bija ieautas rudi sarkanīgās biezzoļu kurpēs, virs tām rēgojās biezas vilnas zeķes, bet virs zeķēm — šokolādes krāsas pūšļveida bikses līdz ceļgaliem. Svārku viņam nebija. Svārku vietā viņš bija uzvilcis dīvainu, no zamšādas šūtu jaku, no tādas senāk gatavoja vīriešu makus. Uz krūtīm — metāla rāvējslēdzējs ar sprādzīti, bet galvā — sieviešu berete ar strupu ļipiņu.