Tas bija jauns, žilbinoši skaists cilvēks ar garām skropstām un možām acīm. Viņa priekšā stāvēja pieci aktieri, viena aktrise un viens režisors. Tie aizšķērsoja ceļu uz vārtiem.
Es nocēlu platmali un zemu paklanījos jaunajam cilvēkam. Viņš mani apsveicināja dīvainā veidā. Proti — saāķēja kopā abu roku plaukstas, pacēla tās gaisā un it kā pašķindināja neredzamu zvanu. Viņš caururbjoši paskatījās manī un braši pasmaidīja ar savām neparasti skaistajām acīm.' Es apmulsu un izmetu no rokām spieķi.
— Kā klājas? — jaunais cilvēks man pavaicāja.
Man klājās labi, traucēja vienīgi mašīnas ar savu el- lišķo rēkoņu, es kaut ko novervelēju un greizi uzliku galvā platmali.
Tūlīt man pievērsās visu klātesošo uzmanība.
— Un kā klājas jums? — es atvaicāju, turklāt man likās, ka mēle kļuvusi pavisam stīva.
— Labi! — jaunais cilvēks atbildēja.
— Viņš tikko pārbraucis no ārzemēm, — režisors man klusi pavēstīja.
— Es lasīju jūsu lugu, — jaunais cilvēks dzedri ieteicās.
«Labāk būtu iegājis teātrī pa otru ieeju, caur pagalmu,» es grūtsirdīgi nodomāju.
— Lasīju, — jaunais cilvēks skanīgi atkārtoja.
— Un kāda jums tā likās, Polijevkt Eduardovič? — režisors ievaicājās, nenolaizdams acu no jaunā cilvēka.
— Laba, — Polijevkts Eduardovičs strupi noteica. — Laba. Trešais cēliens jāpārtaisa. Otrā aina no trešā cēliena jāmet laukā, bet pirmā jāpārceļ uz ceturto cēlienu. Tad jau būs pavisam labi.