«Ak kungs, cik drūmus atgadījumus viņš stāsta! Un kur gan viņš, man par postu, ārzemēs sastapies ar šo Hansu? Un ieiet pa vārtiem arī nedrīkst, kamēr viņš nebūs beidzis stāstīt par Hansu, jo tā taču nav pieklājīgi — visinteresantākajā vietā …»
Jo tālāk, jo trakāk. Hansam piesprieda katorgas darbus, bet viņa māte uz bulvāra saaukstējās un nomira. Man gribējās narzānu, sirds-gura un plaka, mašīnas blaukšķi- riāja vāku un rēca. Noskaidrojās, ka īstenībā nekāda Hansa nav bijis un jaunais cilvēks viņu nav sastapis, viņš gluži vienkārši stāstīja savas lugas trešo cēlienu. Ceturtajā cēlienā māte pirms nāves nolādēja bendes, kas pazudinājuši Hansu, un nomira. Man šķita, ka saule aptumšojusies, es jutos nelaimīgs.
Turpat blakus kāds noskrandis cilvēks uz vijoles spēlēja Veņavska mazurku. Viņam priekšā uz ietves naga cepurē gulēja vara pieckapeikas. Mazliet tālāk kāds cits tirgojās ar skārda pelēm, un šīs ar gumijām darbināmās skārda peles žigli tekalēja pa dēlīti.
— Lieliska luga! — režisors izsaucās. — Gaidām, gaidām, gaidām ar nepacietību!
Tobrīd pie vārtiem pieripoja un apstājās maza, lēta automašīna.
— Nu man jābrauc, — jaunais cilvēks sacīja. — Biedri Jermolaj, līdz Hercenam!
Neparasti drūmais Jermolajs aiz mašīnas stikliem sāka raustīt kaut kādus kloķus. Jaunais cilvēks pašūpoja zvanu, nozuda kulbā un bez skaņas aizlidoja. Viņa priekšā nekavējoties iedegās zaļa acs un palaida garām Jermolaja mašīnu. Un jaunais cilvēks iebrauca tieši saulē un pagaisa.