— Ejiet nu mājās un pārceliet, — režisors man pačukstēja un bažīgi pameta ar acīm.
— Nu, cienītie, es turpinu, — Polijevkts Eduardovičs atkal ierunājās. — Un tā nu viņi ielaužas iekšā un Hansu arestē.
— Ļoti labi! Ļoti labi! — režisors piebilda. — Viņu vajag arestēt, to Hansu. Tikai — vai jums neliekas, ka labāk būtu viņu arestēt iepriekšējā ainā!
— Blēņas! — jaunais cilvēks atteica. — Viņu vajag arestēt tieši te un nekur citur.
«Tas ir stāsts no aizrobežu dzīves,» es nospriedu. «Tikai nez par ko viņš tik nešpetns uz Hansu? Stāstus par aizrobežu dzīvi gribu dzirdēt, vienalga, vai mirstu vai palieku dzīvs.»
Es pavirzījos uz jaunā cilvēka pusi, pūlēdamies nebilst ne vārda. Mana dvēsele atvilga, tad krūtīs kaut kas nodrebēja. Man iegribējās dzirdēt par svelmaino Spāniju. Un lai tūliņ sāktu skanēt ģitāras. Tomēr neko tamlīdzīgu man neiznāca dzirdēt. Jaunais cilvēks, mani mocīdams, stāstīja vien tālāk par nelaimīgo Hansu. Nepietika ar to, ka viņu arestēja, viņu iecirknī vēl arī piekāva. Taču arī ar to nebija gana — viņu iespundēja cietumā. Arī tas vēl nebija viss — nabaga večiņa, Hansa māte, tika izdzīta no dzīvokļa un pavadīja nakti lietū uz bulvāra.