(Patiess notikums)

«Frensis Speits» gāja ar vienu bezanburu, kad tas notika. Par iemeslu tam bija ne tik daudz paviršība, cik disciplīnas trūkums komandā, kurā nebija neviena laba jūrnieka. Stūrmanis, īrs no Limerikas, bija gan pludinājis plostus no Kvebekas kuģiem uz krastu Šanonas grīvā, taču par īstu jūras braukšanu viņam nebija nekādas jē­gas. Viņam bija bail no milzīgajiem viļņiem, kas cēlās tumsā aiz kuģa un gāzās tam virsū; vairīdamies no drau­došajiem triecieniem, viņš biežāk pameta stūri nekā palika pie tās, lai neļautu kuģim novirzīties no kursa.

Pulksten trijos no rīta šā cilvēka jūrnieka necienīgās rīcības dēļ notika katastrofa. Ieraudzījis milzīgu vilni, kas bija daudz augstāks par citiem, viņš pieliecās, palaizdams vaļā stūres rata spieķus. «Frensiss Speits» sagriezās, bet tā pakaļgals pacēlās gaisā, un vilnis ar visu spēku bruka tam virsū. Pēc brīža kuģis atradās ieplakā starp viļņiem, sasvēries uz aizvēja pusi tā, ka ūdens applūdināja klāju līdz pat lūku komingsiem; vilnis pēc viļņa vēlās pāri vēja puses bortam, un ledainas straumes aizmēza okeānā visu, kas bija palicis uz klāja.

Nevarīgie, izmisušie, aiz apjukuma un bailēm notrulušie matroži nevienam nepakļāvās, viņiem pietika apņēmības vienīgi neklausīt pavēlēm. Daži vaimanāja, citi, ieķērušies vēja puses vantīs, klusēja, vēl citi murmināja lūgsnas vai neganti lādējās, un ne kapteinis, ne kapteiņa palīgs ne­varēja piespiest viņus ķerties pie sūkņiem vai uzvilkt buru skrandas, lai iegrieztu kuģi vējā.