Pēc nepilnas stundas kuģis sagāzās uz sāniem, bet šie gļēvuļi neveikli sarāpās uz borta un iekārās takelāžā. Kad kuģis sāka svērties uz sāniem, kapteiņa palīgs atradās pakaļgala kajītē un aiz­rijās ar ūdeni tāpat kā divi matroži, kas bija meklējuši glābiņu kuģa priekšgalā.

Kapteiņa palīgs bija bijis visprasmīgākais vīrs uz kuģa, un kapteinis tagad apmulsa ne mazāk kā viņa matroži. Kapteinis nedarīja neko citu kā tikai lamāja viņus par

kūtrumu, cirst fokmastus un grotmastus vajadzēja matro­zim Maenijam no Belfāstas un jungām O'Braienam no Limerikas. Viņi izdarīja to, riskēdami ar dzīvību, stāvē­dami uz avarējušā kuģa vertikālā klāja, un vispārējā haosā pār bortu pārkrita arī bezanmasts. «Frensiss Speits» nostājās taisni, un labi, ka tā tilpnēs bija kokmateriāli, citādi kuģis būtu nogrimis, jo tas jau bija piesmēlies ar ūdeni. Grotmasts, kas vēl aizvien turējās vantīs, kā mil­zīgs kalēja veseris baugāja pa kuģa korpusu, un matroži pie katra sitiena novaidējās vien.

Pār satrakoto okeānu ausa diena, un aukstajā, pelēcī­gajā gaismā virs viļņiem bija saskatāma tikai «Frensisa Speita» pūpe, salauztais bezanmasts un izrobotie falš- borti.