— Bet kā lai es to izdaru? — jautāja koks. Viņš bija vājredzīgs, neapņēmīgs cilvēciņš ar gļēvu zodu.
— Tā ir zemiska slepkavība! — iekliedzās O'Braiens.
— Es viņam neskaršos klāt, — paziņoja Maenijs. — Es neēdīšu nevienu kumosu.
— Tad tavu daļu dabūs vīri, kas ir labāki par tevi, — zobgalīgi noteica Sallivens. — Dari, kas tev jadara, kok!
— Mans pienākums nav nogalināt zēnus, — nedroši iebilda Gormans.
— Ja tu negribi mums palīdzēt, iztiksim bez tevis, — piedraudēja Bieins. — Kādam būs jāmirst, ja ne viņam, tad tev!
Džonijs Siens sāka raudāt. O'Braiens satraukti ieklausījās. Viņš bija bāls. Viņam drebēja lūpas un reizēm viss ķermenis raustījās drebuļos.
— Es uzmunsturējos par koku, — sacīja Gormans. — Ja te būtu kambīze, es arī strādātu kambīzē. Bet savas rokas ar asinīm es nesmērēšu. Tas nav līgumā paredzēts. Es esmu koks …
— Un tu būsi tas ne ilgāk par minūti, — cieti noteica Sallivens, tajā pašā mirklī no mugurpuses sagrābdams koku aiz galvas un liekdams to atpakaļ. — Kur tavs nazis, Maik? Dod to šurp!
Sajutis tērauda pieskārienu, Gormans iešņukstējās.
— Es darīšu to, tikai pieturiet jungu!
Likās, ka koka nožēlojamais izskats kaut kādā veidā iedrošina O'Braienu. .