— Mazajam Džonijam Sienam, — atbildēja O'Braiens.
Sallivens nolika kociņu sānis. Apkārt stāvošie nevarēja
redzēt, vai tas ir liktenīgais vai nav. Sallivens pacēla otru kociņu.
— Kuram būs šis kociņš?
— Džordžam Bērnsam, — atbildēja O'Braiens.
Kociņš tika nolikts blakus pirmajam, un Sallivens pacēla trešo.
— Bet kuram būs šis?
— Man pašam, — teica O'Braiens.
Sallivens ar ašu kustību sagrūda kociņus kopā. Neviens neko nebija redzējis.
— Tu pats to esi sev izvilcis, — paziņoja Sallivens.
— Labi darīts, — pusbalsī noteica vairāki matroži.
O'Braiens bija ļoti mierīgs. Viņš piecēlās, noņēma apsēju un aplaida skatienu apkārt.
— Kur tas ir? — viņš jautāja. — Kur ir īsais kociņš? Tas, ko es izvilku sev?
Kapteinis norādīja uz četriem kociņiem, kas gulēja uz klāja.
— Kā jūs zināt, ka mans kociņš bija īss? — viņš vaicāja. — Džonij Sien, vai tu to redzēji?
Džonijs Siens, visjaunākais no jungām, klusēja.
— Vai tu to redzēji? — tagad O'Braiens jautāja Maeni- jam.
— Nē, es to neredzēju.
Matroži paklusām sarunājās un rūca.
— Lozēšana bija godīga, — teica Sallivens. — Tu varēji vinnēt, bet zaudēji, tas ir viss.
— Godīga lozēšana, — apstiprināja kapteinis. — It kā es pats nebūtu redzējis! īsākais kociņš tika tev, O'Braien, un tu labāk būtu gatavojies. Kur ir koks? Gorman, panāc šurp! Atnesiet kāds zupas bļodas vāku! Gorman, dari savu darbu, kā pieklājas vīrietim!