ES NOGALINĀJU
Dakteris Jašvins nosmīnēja greizu un dīvainu smīniņu un noprasīja:
— Vai kalendāra lapiņu drīkst noplēst? Pašlaik pulkstenis ir tieši divpadsmit, tātad sācies 2. datums.
— Lūdzu, lūdzu, — es atbildēju.
Jašvins ar tieviem, baltiem pirkstiem saņēma virsējo lapiņu aiz stūrīša un rūpīgi noplēsa. Zem tās atklājās vienkārša lapiņa ar ciparu «2» un vārdu «otrdiena». Tomēr Jašvinu pelēkajā lapiņā kaut kas ārkārtīgi interesēja. Viņš miedza acis un ielūkojās, tad pacēla skatienu un paraudzījās tālumā, tā ka bija skaidrs: viņš redz tikai viņam vien saskatāmu noslēpumainu ainu tālu aiz manas istabas sienas, bet varbūt pat tālu aiz naksnīgās Maskavas februāra sala spīvajā dūmakā.
«Ko viņš tur atradis?» es nodomāju, iesāņus raudzīdamies dakterī. Mani Jašvins arvien bija ļoti interesējis. Viņa āriene ne visai atbilda viņa profesijai. Sveši cilvēki viņu vienmēr noturēja par aktieri. Jašvins bija tumšmatis, bet ar ļoti baltu ādu, un tas viņu greznoja un neparasti izcēla citu vidū. Viņš ļoti gludi skuvās, ļoti rūpīgi ģērbās, bija dedzīgs teātra apmeklētājs, ja stāstīja par teātri, tad ar lielu gaumi un zināšanām. Viņš atšķīrās no visiem mūsu ordinatoriem un pašlaik, ciemojoties pie manis, — pirmām kārtām ar apaviem.