Mēs istabā bijām pieci, un četriem no mums bija kājās lēti hromādas saišu zābaki ar naivi noapaļotiem purngaliem, turpretī dakterim Jaš- vinam bija smailas lakādas kurpes un dzeltenas getras. Tomēr jāpiebilst, ka Jašvina švītīgums nekad neatstāja īpaši nepatīkamu iespaidu, un taisnības labad jāsaka: viņš bija ļoti labs ārsts. Drošs, veiksmīgs un, galvenais, atrada laiku lasīšanai, kaut pastāvīgi gāja uz «Valkīru» un«Seviļas bārddzini».

Svarīgi, protams, nebija apavi, bet kas cits: viņš mani interesēja kādas neparastas īpašības dēļ — būdams maz­runīgs un, bez šaubām, noslēgts cilvēks, dažkārt viņš prata taisni apbrīnojami stāstīt. Viņš runāja ļoti mierīgi, bez izpušķojumiem, bez mietpilsoniskas klīrības un gari stieptiem «mjā-ā» un allaž par kādu ļoti interesantu te­matu. Rezervētais, mazliet švītīgais ārsts itin kā iedegās, viņš tikai šad tad ar savu balto labo roku izdarīja ap­rautus un līganus žestus, it kā izlikdams savam stāstī­jumam gaisā nelielas ceļa zīmesj kaut ko jocīgu stāstī­dams, viņš nekad nesmaidīja, bet viņa salīdzinājumi daž­kārt bija tik trāpīgi un spilgti, ka, viņā klausoties, man vienmēr uzmācās doma: «Ārsts tu esi gaužām labs, tomēr neesi izraudzījies īsto ceļu, un tev vajadzētu būt vienīgi rakstniekam…»

Arī tagad man iešāvās prātā šī doma, kaut Jašvins neko nerunāja, tikai piemiegtām acīm raudzījās uz ciparu «2» un nezināmā tālē.