«Tās taču ir asinis,» es nodomāju, un mana sirds nepatīkami sažņaudzās.
— Pan pulkvedi, — paklusām sacīja piešotais, — atvedām dakteri.
— Vai žīds? — piepeši kaut kur iebrēcās sausa, piesmakuši balss.
Durvis, kas bija apsistas ar gobelēnu, kurā bija attēloti ganiņi, nedzirdami atvērās, un ātri ienāca kāds cilvēks.
Mugurā viņam bija lielisks šinelis un pie zābakiem pieši. Viņš bija cieši apjozies ar sudraba kalumiem rotātu kaukāziešu jostu, un pie sāniem spožajā elektrības gaismā zibsnīt zibsnīja kaukāziešu zobens. Galvā viņam bija jērene ar aveņkrāsas augšu, ko krustoja zeltītas treses. Iešķībās acis viņa sejā raudzījās ļauni, slimīgi, dīvaini, it kā tajās lēkātu melnas bumbiņas. Seja bija kā nosēta ar bakurētām, un melnās, apcirptās ūsas nervozi raustījās.
— Nē, nav žīds, — kavalērists atbildēja.
Tad šis cilvēks pielēca man klāt un ieskatījās acīs.
— Jūs neesat žīds, — viņš ar stipru ukraiņu akcentu ierunājās kroplā valodā, krievu un ukraiņu vārdus jaukdams, — bet neesat labāks par žīdu. Un, kā tik beigsies kauja, es nodošu jūs kara tiesai. Tiksiet nošauts par sa- botāžu. Neatkāpties no viņa ne soli! — viņš pavēlēja ka- valēristiem. — Un dot dakterim zirgu!
Es stāvēju, cietu klusu un, jādomā, biju bāls. Tālāk viss atkal norisinājās kā neskaidrā sapnī. Kaktā kāds žēli ierunājās: