— Nāksiet mums līdzi, — tas pats sacīja.
— Ko tas nozīmē? — mazliet atjēdzies, noprasīju.
— Sabotāžu, vei, šito, — atbildēja piešu šķindinātājs un jautri un šķelmīgi paraudzījās manī, — dakteri negrib mobilizēties — par to arī dabūs atbildēt pēc likuma.
Priekštelpā nodzisa gaisma, aizcirtās durvis, kāpnes,,, iela…
— Kurp tad jūs mani vedat? — es noprasīju un bikšu kabatā pieskāros viegli vēsajam, rievotajam spalam.
— Uz pirmo jātnieku pulku, — atbildēja piešotais.
— Kāpēc?
— Kā tā — kāpēc? — otrs brīnījās. — Tiekat iecelts mums par dakteri.
— Kas komandē pulku?
>— Pulkvedis Ļeščenko, — ar zināmu lepnumu atbildēja pirmais, un pa kreisi no manis ritmiski šķindēja viņa pieši.
«Esmu gatavais mūlāps,» nodomāju, «aizsapņojos pie tā čemodāniņa. Sazin kādu apakšbikšu dēļ… Vai man bija grūti iziet piecas minūtes agrāk…»
Kad nonācām pie savrupmājas, pār pilsētu jau pletās melnas, saltas debesis un pie tām iemirdzējās zvaigznes. Leduspuķēm klātajās logu rūtīs mirdzēja elektrība. Piešus šķindinot, mani ieveda tukšā, putekļainā istabā, kurā no iedauzīta, tulpjveidīga opāla krāsas kupola apakšas žilbinošu gaismu meta spēcīga elektriskā spuldze. Kaktā rēgojās ložmetēja stobrs, un manu uzmanību piesaistīja rūsganie un sarkanie plankumi kaktā līdzās ložmetējam, tur, kur sadriskāts karājās dārgs gobelēns.