Māja stāvgrūdām pilna cilvēku, aizbēgt bija grūti. Es atrados štāba centrā. No durvīm atgriezos pie galda, nespēkā apsēdos, noliku galvu uz rokām un vērīgi klausījos. Pēc pulksteņa ievēroju, ka ik pēc piecām mi­nūtēm zem grīdas lejā atskan spalgi kliedzieni. Es jau pavisam noteikti zināju, kas tur notiek. Tur kādu sita ar slauķiem. Smilksti reizēm pārvērtās par kaut ko dobjai lauvas rēkoņai līdzīgu, reizēm par maigu, kā izklausījās cauri grīdai, lūgšanos un žēlošanos, it kā tur starp diviem draugiem norisinātos intīma saruna, reizēm skaņas spēji aprāvās kā ar nazi nogrieztas.

—   Par ko jūs viņus tā? — es ieprasījos kādam no pet- ļuriešiem, kurš drebēdams stiepa rokas pret uguni. Viņa basā kāja atradās uz ķeblīša, un es triepu baltu ziedi uz izberztās čūlas pie sazilējušā lielā pirksta. Viņš atbildēja:

—  Slobodkā iekritusi organizācija. Komunisti un žīdi. Pulkvedis pratina.

Es neko neatbildēju. Kad viņš aizgāja, ietinu galvu bašlikā, tad skaņas kļuva neskaidrākas. Tā pagāja kāds stundas ceturksnis, un no. snaudas, kurā aizvērto acu priekšā nemitīgi iznira bakurētainā seja zem cepures zel­tītajām tresēm, mani izrāva konvojnieka balss:

—   Pans pulkvedis liek jums nākt.

Es piecēlos, konvojniekam ar izbrīnu noskatoties, attinu bašliku un devos kavalēristam līdzi. Mēs nokāpām apakš­stāvā, un es iegāju baltā istabā. Te es luktura gaismā ieraudzīju pulkvedi Ļeščenko.