Viņš bija līdz jostasvietai kails un, sakņupis uz taburetes, spieda pie krūtīm ar asinīm piesūkušos marli. Blakus stāvēja apjucis puisis un mīņājās, piešus šķindinādams.
— Nelietis, — pulkvedis novilka caur zobiem, tad uzrunāja mani: — Nu, pan dakteri, pārsieniet mani! Puis, izej laukā! — viņš pavēlēja kareivim, un tas rībināda- mies izspraucās pa durvīm. Mājā valdīja klusums. Un tajā brīdī nodrebēja loga rāmis. Pulkvedis pašķielēja uz melno logu, es arī. «Lielgabali», es nodomāju, drudžaini nopūtos un pavaicāju:
— No kā jums tas?
— Ar kabatas nazi, — pulkvedis drūmi atbildēja.
— Kurš tad?
— Nav jūsu darīšana, — viņš atbildēja ar saltu, nešpetnu nicinājumu un piebilda: — Ai, pan dakteri, slikti jums klāsies!
Es pēkšņi sapratu: «Kāds nebija varējis izturēt viņa spīdzināšanu, bija meties viņam virsū un ievainojis. Tikai tā vien varēja būt…»
— Noņemiet marli, — es sacīju, pieliekdamies viņam pie krūtīm, kas bija noaugušas ar melnām spalvām. Taču viņš nepaspēja atņemt asiņaino vīkšķi, kad aiz durvīm atskanēja soļu troksnis, rosīšanās un kāda rupja balss iesaucās:
— Stāt, stāt, velns, kur lien …
Durvis atvērās, un istabā ieklupa izspūrusi sieviete. Viņas seja bija sausa un, kā man likās, pat jautra. Tikai vēlāk, pēc krietni ilga laika, es sapratu, ka nevaldāms niknums var izpausties ļoti dīvainās formās. Kāda pelēka roka gribēja notvert sievieti aiz lakata, bet tas neizdevās.