— Ej prom, puis, ej prom! — pulkvedis pavēlēja, un roka nozuda.
Sievietes skatiens apstājās pie puskailā pulkveža, un viņa bez asarām balsī sausi noprasīja:
— Par ko nošāvāt vīru?
— Par ko vajadzēja, par to arī nošāvām, — pulkvedis izmeta un sāpīgi saviebās. Vīkšķis viņa pirkstos kļuva arvien sarkanāks.
Sieviete tā pasmīnēja, ka es sāku neatraudamies raudzīties viņai acīs. Nebiju redzējis tādu acu. Un tad viņa pagriezās pret mani un teica:
— Un jūs esat ārsts!…
Viņa piegrūda pirkstu pie piedurknes— sarkanā krusta — un nogrozīja galvu.
' — Ai, ai, — viņa turpināja, un acis viņai kvēloja, — ai, ai! Kāds jūs esat nelietis… Jūs esat mācījies universitātē un turaties kopā ar šitiem plukatām … Esat viņu pusē un liekat viņiem pārsējiņus?! Viņš cilvēkam tikai zvetē un zvetē pa seju. Līdz tas sajūk prātā… Bet jūs viņu pārsienat? …
Man acu priekšā viss sagriezās raibs, metās pat nelabi, un es jutu, ka tieši šobrīd sākas paši drausmīgākie un brīnumainākie notikumi manā nelaimīgajā ārsta dzīvē.
— Jūs to sakāt man? — es noprasīju un jutu, ka drebu. — Man? … Vai jūs maz zināt…
Bet viņa nevēlējās klausīties, pagriezās pret pulkvedi un iespļāva tam sejā.,Tas pielēca kājās un iesaucās: