— Nē, ar morfiju tam nebija nekā kopēja, — Jašvins atbildēja, — un arī nekāda vēža viņam nebija. Laukā sala, es lieliski atceros, grādi piecpadsmit, zvaigznes… Ak, kādas Ukrainā ir zvaigznes! Nu jau gandrīz septiņus gadus dzīvoju Maskavā, tomēr mani velk atpakaļ uz dzimteni. Sirds smeldz, reizēm neizturami gribas kāpt vilcienā … un prom uz turieni. Atkal skatīt sniega pieputinātās kraujas. Dņepru… Pasaulē nav skaistākas pilsētas par Kijevu. «
Jašvins ielika kalendāra lapiņu kabatas portfelī, ierāvās atzveltnī un turpināja:
— Barga pilsēta, bargi laiki… Un es pieredzēju šausmīgus notikumus, kādus jūs, maskavieši, neesat pieredzējuši. Tas notika deviņpadsmitajā gadā, āre, tieši 1. februārī. Jau sāka krēslot, bija ap sešiem vakarā. Šī krēslas stunda mani sastapa pie dīvainas nodarbošanās. Kabinetā uz galda man dega lampa, istabā bija silti, mājīgi, bet es tupēju uz grīdas pie maza čemodāniņa, stūķēju tajā visādus niekus un čukstēju vienu vienīgu vārdu:
— Jābēg, jābēg …
Kreklu es te bazu čemodānā, te vilku laukā… Nav to, sasodīto, kur ielikt. Rokas čemodāniņš bija mazītiņš, apakšbikses aizņēma milzumu vietas, tad vēl papirosu simts, stetoskops. Tas viss negribēja čemodāniņā satilpt. Nometu kreklu un ieklausījos. Dubultlogi aizlīmēti, saklausīt grūti, tomēr es dzirdu… Kaut kur tālu, tālu tā smagi nodun — bū-um … bū-um … Smagie lielgabali. Aizskan grāvieni, tad iestājas klusums. Paskatos laukā pa logu — es dzīvoju augstā vietā, Alekseja nogāzes augšmalā, varēju pārredzēt visu Podolu. No Dņepras nāk nakts, apņem mājas, un virknītēm, rindām vien pamazām iedegas ugunis… Tad atkal nogrand. Un ikreiz, kad aiz Dņepras nodun, es čukstu: