Dakteris Jašvins piepeši pagrieza galvu uz manu pusi — turklāt es ievēroju, ka viņa skatiens kļūst smags, — un teica:
— Esmu jūsu rīcībā.
To teikdams, viņš ar pirkstu iebadīja sev kaklasaitē un atkal greizi pasmaidīja, tikai ne av acīm, bet ar mutes kaktiņu.
Mēs izbrīnījušies paraudzījāmies uz viņu.
— Kā to saprast? — es iejautājos.
— Es nogalināju, — Jašvins paskaidroja.
— Kad? — es muļķīgi pavaicāju.
Jašvins norādīja uz ciparu «2» un atbildēja:
— Iedomājieties, kāda sagadīšanās. Tiklīdz jūs sākāt runāt par nāvi, es pievērsu uzmanību kalendāram un ieraudzīju 2. datumu. Bet es jau tāpat katru gadu atceros šo nakti. Redziet, tieši pirms septiņiem gadiem tieši šajā naktī un laikam arī… — Jašvins izvilka melnu pulksteni un paskatījās tajā, — jā… gandrīz tieši šajā stundā — naktī no 1. uz 2. februāri — es viņu nošāvu.
— Pacientu? — Ginss ieprasījās.
— Pacientu, jā.
— Bet ne jau ar nodomu? — es vaicāju.
— Nē, ar nodomu, — Jašvins atsaucās.
— Nu, varu iedomāties, — skeptiķis Plonskis izmeta caur zobiem, — viņam droši vien bija vēzis, gaidāma mokpilna nāve, bet jūs viņam — desmitkārtīgu morfija devu …