— Nu, pagaidiet tikai! Gan atnāks boļševiki, gan atnāks!
Sie divi nezin par ko nošautie izskatījās pretīgi un nožēlojami. Tā ka galu galā arī es sāku gaidīt boļševikus. Un viņi nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Debesis satumsa, un lielgabali tālumā dunēja it kā no pašiem zemes dziļumiem.
Tātad…
Tatad: lampa deg omulīgi un reizē bažīgi, dzīvoklī esmu gluži viens, grāmatas izsvaidītas (jo visas šīs jezgas laikā es tiku lolojis neprātīgu sapni — sagatavoties zinātņu grāda iegūšanai), bet es noņēmos ar čemodāniņu-.
Atgadījās, man jums jāsaka, tas, ka notikumi negaidot ielauzās manā dzīvoklī un aiz matiem izrāva mani laukā, un aizvilka prom, un viss izkūpēja kā velnišķi nelāgs sapnis. Tai pašā krēslas stundā biju pārnācis no nomales strādnieku slimnīcas, kur biju ordinators sieviešu ķirurģiskajā nodajā, un durvju šķirbā atradis nepatīkamu kroņa vēstuli. Biju to turpat kāpņu laukumiņā atplēsis, izlasījis zīmītē rakstīto un apsēdies tieši uz kāpnēm.
Zīmītē zilganā mašīnrakstā bija nodrukāts:
«Ar šeit teikto …»
īsi pārceļot krievu mēlē:
«Pēc šī ziņojuma saņemšanas jūs tiekat aicināts divu stundu laikā ierasties Sānitārajā pārvaldē, lai saņemtu norīkojumu …»
Vārdu sakot, šī pati spožā armija, kas pamet uz ielām līķus, Petļuras tētiņš, grautiņi un es ar sarkanu krustu uz piedurknes tajā pašā kompānijā … Mana fantazēšana nevilkās ilgāk par minūti, turklāt uz kāpnēm.