Pielēcu kā­jās kā atsperes sviests, iegāju dzīvoklī, un, lūk, uz skatu­ves parādījās čemodāniņš. Plāns man radās ātri. No dzī­vokļa jāaiziet, mazliet veļas — un prom uz nomali pie drauga feldšera, cilvēka ar melanholisku seju un skaidri manāmu boļševistisku noslieci. Tupēšu pie viņa, kamēr Petļura nebūs izdzīts. Bet ja nu viņu nekur neizdzen? Varbūt šie sengaidītie boļševiki ir mīts? Kur esat, liel­gabali? Pieklusuši. Nekā, dun atkal…

Es nikni izmetu laukā kreklu, aizspiedu čemodāniņa slēdzi, ieliku kabatā brauniņu un rezerves aptveri, uzvilku šineli ar sarkanā krusta apsēju uz piedurknes, skumīgi pārlaidu visapkārt skatienu, nodzēsu lampu un, pustumsā starp ēnām taustīdamies, izgāju priekšistabā, iededzu tur gaismu, paņēmu bašliku un atvēru durvis uz kāpņu lau­kumiņu.

Un tūliņ klepodami priekšistabā ienāca divi vīri ar īsām kavalēristu karabīnēm plecos.

Viens bija ar piešiem, otrs bez tiem, abiem papahas ar zilām, smailām virspusēm, kas braši nokārās līdz vaigam.

Man sirds krūtīs salēcās.

—  Vai jūs esat dakteris Jašvins? — pirmais kavalērists noprasīja.

—   Jā, es, — neskanīgi atteicu.