Ar gurdu ausi es klausījos vecā Kohokumu bezgalgarajā dziesmojumā par to, ko veicis un piedzīvojis Maui — prometejiskais polinēziešu pusdievs, kurš, piestiprinājis pie debesīm āķi, esot izzvejojis sauszemi no okeāna dzī­lēm, kurš pacēlis debess velvi augstāk, jo pirmajiem cil­vēkiem zem tās trūcis vietas, kur izslieties stāvus, kālab tie staigājuši četrrāpus, un kurš piespiedis sauli apstāties, saraudams cilpā visas tās sešpadsmit kājas, bet pēc tam licis tai turpināt ceļojumu pa debess velvi daudz lēnākā gaitā, — acīmredzot saule toreiz bijusi arodbiedrības lo­cekle un turējusies pie sešu stundu darbadienas, kamēr Maui aizstāvēja brīvo arodu un divpadsmit stundu darba­dienu.

—   Un tagad būs, —.Kohokumu turpināja, — viens no karalienes Lililuokalani ģimenes mele:

Maui, nemierā iededzies, uzsāka cīņu ar sauli, Tverdams to izliktā cilpā, Un ziema pieveica sauli, Un vasaru pieveica Maui…

Pats būdams dzimis Havajā, es pazinu havajiešu le« ģendas vēl labāk nekā vecais zvejnieks, tomēr man trūka viņa iegaumēšanas spēju, kas ļāva večukam risināt šīs teiksmas stundām no vietas.

—   Un tu tici tam visam? — es ievaicājos daiļskanīgajā havajiešu valodā.

—   Tas noticis sensenos laikos, — viņš domīgi atteica. — Ar savām acīm es Maui nekad neesmu redzējis. Bet visi mūsu sirmgalvji no paaudzes paaudzē ir pauduši rnums šos nostāstus, tāpat kā es, būdams sirmgalvis, stāstu tos saviem dēliem un mazdēliem, kas atkal savu­kārt teiks tos saviem dēliem un mazdēliem visos turpmā­kajos laikos.