Ko iesūcis diženais Kauiki!
Par ēsmu tam sārtknābis Alae,
Šis Miņai svētītais putns!
Grimst lejup putns virs Havajas
Nāves cīniņā, mokās mirdams! .
Satverta ir zeme ūdeņu dziļumos,
Tā ceļas augšup, līmenim pretī,
Bet Hina paslēpa vienu putna spārnu
Un zemi zem ūdeņiem salauzīja gabalos
Tur dziļumā zivis norāva ēsmu
Un rītin aprija vienā mirklī —
Zivis ulua no bezdibens dūņām!
Viņa vecīgā balss bija aizsmakusi un ķērkstēja, jo iepriekšējā vakarā viņš kādās bērēs bija dzēris par daudz pašdarinātā alus, un neviens no šiem apstākļiem nespēja kliedēt manu īgnumu. Galva sāpēja. Saules spozme pār ūdeņiem žilbināja man acis, un no laiveles ērmīgās gorī- šanās virs virmojošās jūras man gandrīz jau tuvojās jūras slimība. Gaiss bija spiedīgs. Vaihī piekrastes aizvējā, starp balto liedagu un pludmales nojumi, ne mazākā vēsmiņa neatsvaidzināja tveicīgo klusumu. Nudien, es jutos tik nelāgi, ka nevarēju pat saņemties, lai mestu makšķerēšanu pie malas un dotos krastā.
Atlaidies uz muguras un aizvēris acis, es galīgi zaudēju laika apjautu. Biju pat piemirsis, ka Kohokumu vēl arvien dziesmo, līdz apklusdams viņš man to atgādināja. Viņa izsauciens piespieda mani atsegt acis saules durstīgajiem stariem. Vecais vīrs raudzījās lejup caur ūdens- spoguli.