— Tas gan ir liels, — viņš noteica, padodams man šo ierīci un pats ielaizdamies ūdenī ar kājām pa priekšu.

Viņš ienira bez viena šļaksta, bez viena vilnīša, apgrie­zās otrādi un aizpeldēja lejup. Es vēroju viņa ceļu, skatī­damies caur ūdensspoguli — pāris pēdu garu, augšpusē vaļēju kasti, kam dibenā cieši iestiprināta parastā stikla plāksne, lai nelaistu cauri ūdeni. o'i

Kohokumu bija gan apnicīgs cilvēks un ar savu tark­šķēšanu apriebies man līdz kaklam, tomēr gribot negribot nācās večuku apbrīnot, kad redzēju viņu nirstam lejup. Vairāk nekā septiņdesmit gadu vecs, izkaltis kā žagars un sarucis kā mūmija, viņš tomēr spēja veikt to, koķe­tais no manas tautības jaunajiem atlētiem spētu vai prastu izdarīt. Līdz dibenam bija pēdu četrdesmit. Tur apakšā, gandrīz pilnīgi aizslēpušos aiz koraļļu radzes, tik tikko pamanāmu, es saskatīju arī viņa kāroto medījumu. Večuka asās acis bija ieraudzījušas astoņkāja pabāzto taustekli. Kamēr viņš vēl peldēja, tausteklis laiski ievilkās atpakaļ, tā ka tagad tur vairs nebija ne zīmes no šā radī­juma. Tomēr ar īso mirklīti, kad parādījās viens taustekļa galiņš, pietika, lai novērtētu tā īpašnieku par pamatīgu apmēru astoņkāji.

Ūdens spiediens četrdesmit pēdu dziļumā nav nekāds joks pat jaunam cilvēkam, tomēr šim večukam tas, šķiet, nesagādāja nekādas neērtības.