Sasniedzis laivas malu, vēl arvien at­razdamies ūdenī un lupinādams nost riebīgo radījumu, kas bija tam cieši piekrampējies, vecais nelabojamais grēci- nieksogāka pilnā rīklē dziedāt triumfa dziesmu pule, ko skandinājušas jau neskaitāmas astoņkāju ķērāju paaudzes pirms viņa:

O, Kanaloa, kura naktis ir tabu!

Celies stāvus uz stingrā klinšu pamata!

Stājies virs klints, zem kuras gu| astoņkājis!

Piecelies paņemt astoņkāji no dziļās jūrasl

Celies augšā, o, Kanaloa!

Jauc ūdeni! Jauc ūdeni! Modini astoņkāji!

Modini astoņkāji, kas guļ pieplacis! Modini astoņkāji, kas guļ izpleties…

Es aizvēru acis un aizspiedu ausis, pat negrasīdamies pastiept roku, lai viņam palīdzētu, jo no pieredzes labi zināju, ka vecais vīrs arī nebalstīts prot ierāpties nedro­šajā laivelē, itin nemaz neriskēdams to apgāzt.

—   Kas par varenu astoņkāji! — viņš dudināja. — Tas ir wahine (sieviešu dzimuma) astoņkājis. Tagad es tev nodziedāšu dziesmu par kauri gliemezi, par sārto kauri gliemezi, ko mēs lietojam par ēsmu astoņkājiem.,.

—   Tu vakar vakarā bērēs esot ļoti neglīti uzvedies, — es metos pretuzbrukumā. — Es visu par to dzirdēju. Tu esot briesmīgi ālējies. Tu esot dziedājis, līdz visiem ausis aizkritušas. Tu esot apvainojis atraitnes dēlu. Tu esot tempis alu kā teļš. Alus tavā lielajā vecumā nav veselīgs. Kādu dienu tu pamodīsies beigts. Šodien tev īstenībā va­jadzētu būt tikko pusdzīvam …