Esmu pārliecināts — vi­ņam pat prātā nenāca, ka te vispār varētu būt kādas ne­ērtības. Neapbruņots, ar gluži kailu ķermeni, ja neskaita īsu tnalo jeb gurnu autu, viņš ne drusciņas nebaidījās no briesmīgā radījuma — tas taču bija viņa laupījums. Re­dzēju, kā Kohokumu ar labo roku atbalstās pret koraļļu bluķi, bet kreiso līdz pat plecam iebāž alā. Pagāja kāda pusminūte, kamēr viņš ar kreiso roku, šķiet, meklējās un taustījās visapkārt. Tad, mežonīgi locīdamies, sāka līst laukā tausteklis pakaļ tausteklim, ko klāja tūkstošiem piesūcekņu. Ķerstīdamies ap večuka roku delmiem, tie tinās un ritinājās ap viņa ķermeni kā astoņas čūskas. Vēl rāviens, vēl vilciens, un parādījās viss astoņkājis, īsta velna zivs jeb spruts.

Tomēr vecais vīrs nemaz nesteidzās atgriezties savā da­biskajā elementā — gaisā virs ūdens līmeņa. Tur apakšā, četrdesmit pēdu dziļiņnā, viscaur apvīts ar astoņkāja taustekļiem savu deviņu pēdu garumā, mērījot no viena taustekļa gala līdz pretējam, — un astoņkājis it viegli var noslīcināt visveiklāko peldētāju, — Kohokumu aukst­asinīgi un lietišķi izdarīja vienīgo, kas viņam un viņa cilts ļaudīm spēj dot virsroku pār šo nezvēru. Večuks iespieda kalsno piekūna seju pašā gļotainās, ļumīgās ma­sas viducī, ar saviem nedaudzajiem izdrupušajiem zobiem iekozdamies neradījuma sirdī un līdz ar to viņa dzīvībā., To paveicis, viņš sāka celties augšup — pavisam lēnīti- ņātn, kā jau nepieciešams nirējam, kad dziļuma atmosfēru spiediens mainās.