— Hallo! … Tas esmu es, Zaigas tēvs!…
Cepurītis sasniedza paslēptuvi. Iedobums bija tukšs.
Tukša bija arī māla krūka, kuru viņš pirms piecām dienām bija atstājis bēglim. Spējš tukšums galvā neļāva apsvērt, ka uz kuģa cilvēks nevar pazust bez vēsts.
Viņš jau atradās aiz stūra, kad atskanēja pirmais šāviens. Viņš tūdaļ pazina sauso, sprakstošo skaņu — Valtera sistēmas pistole. Pašam divus gadus bijis tāds ierocis, kā jau vairākumam izlūkošanas virsnieku.
Mirklis bēgšanai bija rūpīgi apdomāts. Tūlīt kinoteātros beigsies seanss. Iela pārplūdīs gājējiem. Cilvēku paisums iedzīs ķīli starp viņu un vajātājiem. Skrienot viņš paskatījās pulkstenī virs juveliera veikala. Ja stun- denis atpaliek kaut vienu minūti, tad viss pagalam.
Aiz muguras rībēja šāvieni. Briesmīgi gribējās atskatīties, uzzināt, cik viņi tālu. Atskatīties nedrīkstēja — zaudēt sekundi nozīmētu nāvi.
Atkal šāvieni, tuvāk un tuvāk. Tāpat kā kaujas laukā. Bet tur blakām atradās savējie, te ikviens varēja pārvērsties ienaidniekā. Pietika atskanēt saucienam: «Turiet viņu!» — un visi metīsies nopakaļ, aizsprostos ceļu. Vajātāji pagaidām nesauca, viņi paļāvās uz saviem ieročiem. Kāda lode aizsīca pavisam tuvu, ietriecās parfimērijas veikala skatlogā. Viņš pieliecās, līkumojot pārskrēja ielai. Tieši laikā, lai iesprauktos barā, kas izvēlās no «Radio-Modern» durvīm. Ļaudis sprieda par tikko redzēto filmu. Tie bija dzīvojuši līdz Harijam Pīlam, priecājušies par viņa laimīgo izbēgšanu no cietuma. Pagaidām viņiem nebija ne jausmas, ka arī tepat, uz ielas, atrodas bēglis.
Kopā ar pūli, blīvajā drūzmā iespiedies, viņš iegriezās Elizabetes ielā. Priekšā ceļš bija brīvs. Gribējās atkal mesties skriešus. Nedrīkst! Nedrīkst pievērst sev uzmanību. Viņš piespieda sevi neskriet. Tas bija bezgala grūti. Viņš atskatījās. Kaut kur aizmugurē ļaužu burzmā varēja nomanīt viļņveidīgu kustību. Tur vajātāji lauza sev ceļu.