Vācija, kur piedzimuši kaut kādi senči? Lat­vija, kur piedzimis viņš? Vai jebkura cita zeme, kur viņš reiz metīs enkuru un kur piedzims viņa dēls? Un tāpat, kā nespēja izšķirties par vienu no daudzajām ostās izraudzītajām meitenēm, Kurts nespēja atrisināt arī pirmo jautājumu. Laikam taču taisnība, ka jūrnieka dzi,mtene ir plašā pasaule, ikviens viesmīlīgs krasts …

—  Vai es neteicu, ka viņi pārmeklēs kuģi! — Augusts atgādināja. — Jūs vēl redzēsiet, ka mēs vedam ne tikai šprotes un olas!

Cepurītis sarāvās. Vēl bažas bija neskaidras, vēl gri­bējās ticēt, ka viņu tikai māc lietuvēns.

—   Kur mēs esam? — balss bija vāra, tomēr pilnīgi skaidra. — Cik ilgi gulēju?

—   Piecas dienas kapteinis tevi baroja ar hinīnu, — atbildēja kuģa puika, un viņam neviļus paspruka smiekli. — Domājām jau, ka noliksi karoti.

Cik ilgi cilvēks var izturēt bez dzeršanas? Divas die­nas, četras, piecas? Vienīgais, kā Cepurītim nekad nav pietrūcis, bija ūdens. Viņš nezināja, kurā dienā mirst no slāpēm. Viņš tikai zināja, ka katrs mirklis dārgs.

—   Palīdzi piecelties!

Kājas neturēja .. . Viņš streipuļoja … Viņš gāja! Ne­miers dzina uz priekšu, palīdzēja atgūt spēkus. Tomēr labi, ka var balstīties uz kāpņu margām. Ceļš līdz mašīn- telpai nekad taču nav bijis tik garš! Pirmais stāvs, otrais, trešais. Pretī sitās baismīgs klusums — motori nedar­bojās, apkalpe atradās pie glābšanas laivām. Un viņš •gandrīz būtu pametis biedru!

Cepurītis atvēra zemas durvis. Vārpstas tunelī moto- risti līda vienīgi nelaimes gadījumos. Kaut tagad viņu negaidītu nelaime!

Tunelis šķita nebeidzams. Pie velna piesardzību, viņš vairs ilgāk nespēja. Cepurītis gribēja saukt un pēkšņi aptvēra, ka pat nezina vārdu.

—   Hallo!

Izķēmodama skaņas, dobja atbalss atkartoja sau­cienu. Vecais steidzās pa eju, nepaguvis aizbīdīt aiz se­vis aizvaru. Varbūt vēl nebija par vēlu …