Pēc dažiem kvartāliem viņš pārliecinājās, ka iela tukša. Lika samazināt ātrumu, nolēca. Nopirka kioskā angļu avīzi. Atšķīra. Slēpdamies aiz «Daily Mail» vairoga, elsoja tik ilgi, kamēr elpa kļuva normāla. Izgāja cauri pustumšajiem kanāla apstādījumiem. Viņš jau bija atguvis aukstasinību, spēju ievērot katru sīkumu.
Esplanādē daži puikas vēl spēlēja tautas bumbu. Solos sēdēja večiņas, atcerējās jaunību un aprunāja publiku, kas virināja «Rokoko» durvis. Sānu alejā puķu pārdevēja piedāvāja ziedus, kurus viņas dēls naktī zaga šai pašā alejā. Iepretī strūklakai meitenes gaidīja savus puišus, pie Barklaja de Tolli pieminekļa puiši gaidīja savas meitenes. Nevienam no viņiem nebija naudas norunāt tikšanos kafejnīcā. Bet visi ticēja, ka reiz noteikti būs. Citādi taču nebūtu jēgas dzīvot.
Viņa dzīvei bija jēga. Jēga bija arī bēgšanai, kaut tā varēja beigties ar nāvi. Ne jau sevis dēļ viņš riskējis dabūt lodi pakausī. Viņš to darījis, lai glābtu citus. Jātiek uz «Maksim-Trokadero», pie Zaigas. Jābrīdina, lai neiekristu citi. Viņš šķērsoja ielu.
«Maksim-Trokadero» šveicars par apmeklētājiem sprieda pēc apaviem. Tie vispirms parādījās uz pagraba kāpnēm. Kurpēm nenoliedzami bija ārzemju fasons, rokās ārzemju laikraksts. Šveicars atrāva durvis, pat nepaskatījies apmeklētāja vienkāršajā uzvalkā, uztūkumu un zilumu izķēmotajā sejā.
Sitienu pēdas tūdaļ pamanīja garderobiste. Tikai tos vien Zaiga redzēja. Pretī, pa labi, pa kreisi — visos spoguļos, kas bija pakārti, lai atspoguļotu dzīves masku, bet tagad rādīja dzīvi bez maskas. Zaiga nojauta, ka pati vainojama viņa nelaimē.
Aiz viņa muguras sākās cita pasaule. Neīsta gaisma, neīsti smaidi, neīsti vārdi. Bārdāmas tēloja kaislību un pieglaudās kavalieru resnajiem vēderiem, resnajiem naudas makiem. Lauku papi tēloja uzdzīvotājus un centās noslīcināt kristāldzidrajā bailes no sievas, no nelabas slimības. Sievietes tēloja naivas meitenes, meitenes tēloja daudz pieredzējušas sievietes. Un visi izjusti dungoja orķestrim līdzi Ciekurkalnā komponēto argentīniešu tango: «Es zinu, šie vārdi tev nenāk no sirds …»