— Vēstule nav īsta, rokraksts viltots. Mēs esam iekrituši. Vajag brīdināt pārējos! Tev jāpazūd, Zaiga!
Viņi sēdēja garderobes tumšākajā stūrī. Viņus slēpa dārgi gabardīna mēteļi, impregnēti lietus apmetņi, garās sieviešu jakas. Bet uz rīta pusi pāri paliks tikai noplicināts mežs ar numuru plāksnītēm uz vadžiem. Jāatrod drošāka paslēptuve.
— Uz kuģa neviens tevi neatradīs. Es tevi aizvedīšu pie tēva, — un Zaiga pasniedza viņam zilu putekļu mēteli. — Velc mugurā, šis vienmēr paliek pēdējais.
Pilsētas ielas jau bija klusas, bet osta drudžaini strādāja. Viņi apstājās pie liela kuģa. «Tobago» — kliedza lielie burti uz borta. Balta strūkla virs dūmeņa un
motora duna liecināja, ka kuģim vēl šonakt jāatiet. Celtņi rūca, ķēdes žvadzēja, mucas rībēja. Cilvēki nāca un gāja, nesa un vēla, komandēja un lamājās. Tādā reizē drīkstēja lamāties visi — ka tik darbs raisītos ātrāk. Stūrmanis lamāja ceļamkrāna mašīnistu. Mašīnists lamāja krāvēju formani. Tas — savus vīrus, tie — smagos ormaņus, kuriem atlika izgāzt savas dusmas tikai uz zirgu mugurām. Un pat tie reizēm pievienoja kņadai skaļu zviedzienu.
Pa ietni nepārtraukti plūda cilvēki. Streipuļoja matroži, jau paguvuši atvadīties no Rīgas. Steidzās meitenes cerībā nolaupīt laikam vēl dažus mirkļus. Cienīgi soļoja muitas ierēdņi. Saduguši nesēji stiepa smagus ādas čemodānus. Šurp turp skrēja pavārs un kuģa puika, nogādādami uz klāja nupat atvestos produktus. Uz augšu zagās daži neatlaidīgākie bičkomeri, lai vēlreiz dabūtu par brīvu ieēst.
Šajā drūzmā jebkurš varēja uzkļūt uz kuģa. Neviena neievērota, uzkāpa arī Zaiga. Pēc brīža viņa atkal stāvēja blakus.