Nordeķis, tāpat kā vairākums uz kuģa, necieta Svad- rupa jūras aizsarga formu un viņa plātīšanos ar savu patriotismu. Atmiņas par inženiera peldi uz brīdi uzlaboja omu. Taču pagāja piecas minūtes, desmit — Kar- kliņš vēl aizvien nenāca. Nordeķis griezās pie matroža, kas, nīkdams bez darba, ar pirkstu vilka sirdis uz stūres mājas aprasotajām rūtīm:
— Esiet tik laipni un atgādiniet stūrmanim Kārkli- ņam viņa pienākumus!
Pārspīlētā pieklājība bija gandrīz vienīgais, kas palicis pāri no augstskolas laikiem. Kopš tā brīža, kad viņš izšķīrās kļūt no inteliģentā bezdarbnieka par vienkāršu matrozi, Nordeķis nemēdza pieminēt savu akadēmisko pagātni. Tomēr viņš apzinājās, ko izglītots cilvēks ir sev parādā, un nekad nepazemojās līdz vulgāriem lamu vārdiem, ar kādiem niknuma brīžos neskopojās pat kapteinis Vilsons.
Ieradās Kārkliņš. Kreisajā rokā. viņš turēja formas .cepuri, ar labo turpināja sukāt miegā savēlušos matus.
— Tevis dēļ nemaz nedabūju izgulēties. Visu laiku sapnī skrēju apkārt, lai sauktu tevi uz vakti. Un zini, kur galu galā atradu? Alīses jaunkundzes kajītē. Šai mirklī mani uzmodināja tas nolādētais Zandovskis.
— Esiet tik laipni un paturiet savus bezgaumīgos sapņus pie sevis, ja negribat dabūt pa ķermeņa daļu, .kuru pieklājīgā sabiedrībā nav pieņemts saukt īstajā vārdā, — nepaceļot balsi, atteica Nordeķis un izgāja no stūres mājas.
Ārā bija silti. No augšas kuģis iepriecināja acis ar savām slaidajām līnijām. Masts bija tik augsts, ka topa lukturis šķita bez kāda balsta lidināmies kaut kur naksnīgajā tumsā. Vilnīši ar klusu nopūtu atsitās pret bortiem. Apvaldītā spēkā dunēja varenie dīzeļi. Motoru dzesēšanai izlietotais ūdens gāzās okeānā ar vienmuļu šļakstoņu.
Pārliecies margām, Nordeķis ar baudu ievilka sīkiem ūdens putekļiem piesātināto okeāna sūro elpu. Pret viļņu melnumu gaiši pelēkais kuģa korpuss izskatījās tikpat kā balts. Skaidri varēja salasīt milzīgos burtus TOBAGO — LATVIJA, kuriem jau iztālēm vajadzēja apliecināt kuģa neitrālo piederību.