Un tomēr Nordeķis pirms izbraukšanas bija iegriezies apdrošināšanas sabiedrībā «Ērglis». Sievai viņš par to nekā neteica, negribēja lieki uztraukt. Marta kuru katru dienu varēja dzemdēt. Iespējams, viņš jau šovakar kļuvis par tēvu.
Radiotelegrafists vēl negulēja. No apgaismotā iluminatora skanēja deju muziķa, kuru laiku pa laikam pārtrauca kādas radiobākas monotonie pīkstieni. Dziedāja Zāra Leandere. Kopš uz kuģa atradās Alīses jaunkundze, Arturs augu dienu raidīja «mīlas grāvējus».
Melodija aprāvās ar griezīgu disonansi. Sienas pulksteņa lielais rādītājs bija sasniedzis sarkano sektoru triju minūšu sprīdi, kad visiem jāklausās, vai kāds neraida briesmu signālu. Arturs uzlika klausules. Nu viņš atgādināja sacīkšu braucēju, kam jāizdara bīstami pagriezieni — tik sasprindzināta bija sejas izteiksme.
Nordeķis uz pirkstgaliem iegāja un klusi pievēra aiz sevis durvis. Radiotelegrafists neapgriezās. Viņš kaut ko ātri pierakstīja.
— Vai kas jauns? — Nordeķis vaicāja.
Radiotelegrafists neatbildēja. Zīmulis viņa pirkstos
skrēja kā dzīva būtne. Tad pirksti atlaidās un zīmulis atkal pārvērtās par nedzīvu koka gabalu.
— «Kēptauna» grimst… Bet mēs esam pārāk tālu.
— Tātad nekā jauna, — un Nordeķis izgāja.
Ja būtu telegrama no Rīgas, Arturs pats būtu pateicis.
Zemāk gaismoja salona logi. Nordeķis pagāja garām.
Viņš varēja iedomāties, kā tur izskatās. Pārups droši vien jau sācis šļupstēt. Vienīgais jautājums, vai viņš šovakar meties uz šampanieti vai konjaku. Kviesis, kā allaž, apmierinās ar divām trim glāzītēm, bet reibst no saviem saimnieciskā uzplaukuma plāniem. Un nabaga kapteinis Vilsons tēlo aplaimotu saimnieku.