— Uz rietumiem? — svešais paspēra soli uz priekšu.
— Uz Santaringu. Vai tad jūs to nezinājāt?
— Tik tālu? Vecais … — viņš sastomījās. Vārdi paklupa pret neredzamu šķērsli, un viņš apklusa.
Trauksmes sirēna beidza kaukt. Kādu brīdi starp viņiem iegūlās nepanesams klusums, pārtraukdams dīvaino sarunu. Kad Alīse grasījās atkārtot jautājumu, durvis satricināja steidzīgi klauvējieni.
Alīse paskatījās uz durvīm, paskatījās uz svešinieku. Viņa acis bija mierīgas, pavēlošas, gandrīz hipnotizējošas. Vēl nebija par vēlu atvērt, neiedziļināties mūžamežā, turpināt soļot pa gaišo, tēva ienākumu bruģēto ceļu. Un tomēr viņa paklausīja svešinieka acīm. Neattaisījusi durvis, vaicāja:
— Kas tur ir?
— Es, radiotelegrafists Arturs …
Trauksmes laikā radiotelegrafista vieta ir pie aparāta. Kuģi var torpedēt. Tādā gadījumā no savlaicīgi raidītā SOS signāla bieži vien atkarīga komandas dzīvība. Arturs to zināja. Tomēr viņš šai brīdī atradās nevis savā postenī, bet pie Alīses durvīm. Vainīga bija kāda fotogrāfijā. Visiem jūrniekiem pie sienas karājās skaistu sieviešu ģīmetnes. Ja nebija savas meitenes, mēdza piespraust kādu aktrisi. Arturs savu ideālu pirms gada bija izgriezis no «Atpūtas». Fotoattēls rādīja smaidošu meiteni baltā sporta kreklā, īsās, baltās biksītēs, ar tenisa raketi rokā. Tikai daudz vēlāk Arturs uzzināja, ka šis modernais, baltais eņģelis ir viņa darba devēja meita. Alīses kajītes durvis bija no bieza ozolkoka, bet Arturs redzēja tām cauri. Redzēja viņas gaišos, viļņainos matus, liego, skaisto seju. Šīs sejas dēļ viņš bija gatavs aizmirst savus radiotelegrafista pienākumus. Ja vajadzēs, arī daudz ko vairāk.
— Jūs vēl te, Alīses jaunkundz? … Ejiet ātrāk pie glābšanas laivas … Kas var zināt, vācu zemūdene …
— Tūlīt iešu … Paldies, Artur, mīļš paldies!
Soļi attālinājās.
— Nekavējoties uz glābšanas laivu! — teica svešais. Viņa vārdi skanēja kā pavēle.