Kad atvērās kajītes durvis, Alīse neviļus sarāvās. Caur aizkara spraugu viņa ieraudzīja asiem rugājiem klātu, iekritušu seju, drudžainas acis. Komandas locek­lis tas nebija. Tas nāca no svešas pasaules, no turienes, kur sprāga šāviņi un vaidēja sirēnas. Alīse sarāvās vēl mazāka. Svešinieks iedvesa bailes, viņā iemiesojās visas tās nezināmās briesmas, kas uzglūnēja aiz aizkara, dzī­ves mūžamežā.

Svešinieks metās pie galda, paķēra ūdens karafi, sāka dzert. Alīse nekad nebija iedomājusies, ka cilvēks var tā dzert. Kamēr neizprotamais cilvēks dzēra kā izslāpis zvērs, seja kļuva arvien cilvēciskāka. Acīs izdzisa šau­dīgās, neprātīgās liesmiņas, vaibsti atmaiga. Nu tā jau bija gluži cita seja, tā vairs nešķita tik biedējoša. Novā­jējusi, tumšām ēnām zem acīm, divām ciešanu rievām ap lūpām. Viņš arvien vēl dzēra. Lāses tecēja pa zodu kā nevarīgam bērnam, un Alise pamazām atguva drosmi.

Cilvēks beidza dzert un paraudzījās apkārt. Atkal seja rādījās savādāka nekā pirms brīža. Atklāta, vīriš­ķīga. Ja ne bārdas rugāji, tad saules brūninātie, ener­ģiskie vaibsti droši vien izskatītos gluži pievilcīgi.

Alīse strauji atbīdīja aizkarus, piecēlās. Bailes viņa neizjūta nekādas.

—   Ko jūs meklējat manā kajītē? Ko jums te vajag?

Cilvēks neatbildēja. Lēnām, pavisam lēnām nolika

karafi vietā, it kā tas patlaban būtu galvenais. Jā, paš­paļāvības viņam netrūka. Pēkšņi dzidrās acis izpletās, satumsa. Sekodama viņa sasprindzinātajam, trauksmes pilnajam skatienam, Alīse pamanīja uz naktsskapīša savu zelta rokas pulksteni.

—   Divpadsmit. . . tikai divpadsmit! Bet manējais rā­dīja jau vēlu nakti, — viņš teica.

Balsī izskanēja tāds bezgalīgs pārsteigums, ka Alīse ap­mulsa. Viņa pat aizmirsa, ka iebraucējs nav neko paskai­drojis. Likās, daudz svarīgāk izkliedēt viņa nesaprašanu.

—  Mēs taču braucam uz rietumiem. Katru dienu zau­dējam vienu stundu.