Submarīna bija liela. Viens no tiem zemūdens kreiseriem, kādus hitlerieši īpaši būvēja tāliem sirojumiem. Pie lielgabala un ložmetēja stāvēja vīri bruņu cepurēs. Kapteinim Vilsonam gribējās lamāties, uzkliegt, lai piebrauc uzmanīgāk. Viņš to nedarīja. Kāda daļa vāciešiem gar bortu svaigo krāsojumu? Labāk nolaist fenderus. Nācās nolaist arī virvju kāpnes.
Pirmais «Tobago» klājā uzkāpa vācu flotes virsnieks. Pats pajauns, bet gaišā bārda kupla un spuraina. Nēsāt tādu prasīja šodienas jūras laupītāju tradīcijas, — jo garāka bārda, jo garāks reiss aiz muguras.
Citādi viņš izskatījās nevainojami. Formas tērps kā nupat gludināts. Misiņa pogas nospodrinātas līdz žilbumam. Viņam nopakaļ pa virvju kāpnēm uzrāpās četri automātiem bruņoti matroži. Pārlēca pāri reliņam. Ar mehānisku, ievingrinātu kustību pavērsa stobrus pret Vil- sonu un Nordeķi. Sastinga, gaidīdami komandiera pavēli.
— Nodzēst ilumināciju! — vācu kapteiņleitnants nikni izkliedza. — Laikam gribat saaicināt angļus?!
— Bocmani, esiet tik laipns un izslēdziet prožektoru, — pēc vācieša rupjā komandtoņa Nordeķa pieklājība izklausījās kā protests. — Mūsu ciemiņiem gaisma nav pa prātam, — viņš kā atvainodamies piebilda.
i Prožektors nodzisa. Vienlaicīgi izgaisa arī zemūdenes starmetēju kūļi. Melno kuģu starpā gulgoja tumša plaisa. Saspiestais ūdens kā rūgstošs alus izšāva baltu putu šalti. Tā apšļāca zemūdenes torni un spožām lāsēm teceja atpakaļ.
— Apsargāt raidstaciju! Uzmanīt komandu! Pārbaudīt kravu! — kapteiņleitnants izrīkoja savus vīrus. Tad viņš griezās pie kapteiņa Vilsona: — Palūgšu uzrādīt kuģa dokumentus.
: — Salonā varēsiet ieskatīties, — grumbuļainā vācu valodā noņurdēja Vilsons. — Tur atrodas arī kuģa īpašnieks Kvieša kungs.